Labrīt Jaunajā gadā!

Man ir patiess prieks būt kopā ar Jums, būt šeit un tagad.
Nu ko, esam sagaidījuši 2013 gadu, skaļāk vai klusāk nosvinējuši...lai arī darba dienas jau pilnā sparā, tomēr esmu pārliecināta, ka vēl apceram to, kas būtu jāizdara šajā gadiņā, kādi tikumi jāpiekopj un netikumi jāatmet. Tā taču ir ?
Kas tad ir tas, kas jāpaveic šajā gadā, kas ir tas, ko mēs apņemamies realizēt? Es, piemēram, nolēmu atmest tik ļoti kaitīgo smēķēšanu...lai gan šī būs jau kāda reize piektā, bet tomēr.Nu jau rit ceturtā diena, kopš es vairs nesmirdu pēc cigaretēm. Urrā! Tā ir mana uzvara pār savām vājībām!
Galvenais ir neatkāpties un tā turpināt.
Kādas uzvaras jūs esat iecerējušas? Atcerieties, ka skaļi teiktajam dubults svars un spēks - noteikti spēsiet piepildīt un panākt to, ko esat iedomājušās.  Es to zinu!

Ko es vēl esmu nolēmusi šajā gadā? Jā, kā vienu no svarīgākajiem jāmin domu par to, ka jāiebremzē ar saldumu ēšanu, jāsāk vērot, kas ir tas, ko es lieku sev uz šķīvja, kas ir tas, kas dod man sāta sajūtu. Līdz šim es ļoti daudz patērēju saldumus visādos veidos..sāku just, ( tā kā nu jau sen vairs nav 20)svars kāpj līdz ar katru notiesāto bulciņu un arī , esmu novērojusi, pasliktinās garastāvoklis, vājinās darbspējas.....kā jau pašas saprotat, nekas labs nenotiek. Tāpēc ir vērts mazliet pasekot līdz, vai ne?

Un vēl, cik daudz ir dzirdēts, ka atmetot smēķēšanu cilvēks ievērojami uzbarojas. Tam es negribu piekrist, jo nespēju pat iedomāties, ka tagad iegūšu vienus  liekus kaut vai 5 kg. Nē, es to negribu!
Tāpēc regulāri vērošu svaru un to, vai gadījumā neēdu par daudz. Tādas nu tās manas apņemšanās. Kurš kopā ar mani?
Ar prieku uzklausīšu Jūs apņemšanās un centīšos palīdzēt ar padomu un uzmundrinājumu grūtākos brīžos. Palīdzēsim cits citam pārvarēt šķēršļus ceļā un savu sapni:)

Lai veiksmīgs, bagāts un piepildīts šis čūskas gads:)

svētku gaidās

Labrīt,

Šorīt, kad vējš pierimis, rāmi snieg un sals vairs tik ārprātīgi nekož degunā, esmu pārdomu priekšā. Tuvojas Ziemassvētki, lielākajai daļai pasaules cilvēku tie ir gada nozīmīgākie svētki, ne tikai dāvanu gādāšanas, bet arī kopā būšanas svētki. Dienas, kad satiekam tuvos un tālos radus, kad atceramies tos, kas aizgājuši un tos, kas ļoti sen nav satikti. Ir tik patīkami saņemt apsveikumus no seniem paziņām, no tiem, kas likās, ir par mums pavisam aizmirsuši. Vai ne? Un dāvanas - īpaši tās, ar šavām rokām radītās, ar mīlestību izlolotās - tās ir pašas skaistākās. Pat es šobrīd adu...adu siltas un koši sarkanas zeķes kādai ļoti jaukai sievietei. Kādai, kurai sarkanā krāsa ir vismīļākā. Ir taču tik patīkami, kad zini, kas priecēs dāvanas saņēmēja sirdi.
Nekad neesmu sapratusi to cilvēku daļu, kuri pērk dažādus niekus un nemaz neaizdomājās par saņēmēja būtību, par to, vai šim cilvēkam ar savu dāvanu radīsim patīkamas emocijas, vai rūpes par to, kur šo mantu likt. Ir taču tik viegli painteresēties, kas konkrētam cilvēkam garšo vai kāda krāsa ir mīļa.....varbūt var uzdāvināt riekstus paššūtā linu maisiņā, šokolādi, augļu grozu...jebko , kas tieši šim cilvēkam sagādātu prieku.
Bērniem sāksies lielais skolas brīvlaiks, varbūt mums šajā laikā vajadzētu mazliet mazāk strādāt, lai vairāk laika pavadītu kopā ar saviem mazajiem un lielajiem bērniem....visu pasaules naudu taču tāpat  nenopelnīsim, vai ne? Toties riču - raču vai monopola spēle kopā ar ģimeni dos nenovērtējamu ieguldījumu mūsu bērnu nākotnē. Šo te ģimenes kopā būšanas sajūtu, mīļumu un sirsnību.
Cepsim piparkūkas kopā ar bērniem vai mūsu vecākiem...tas ir brīdis, kas rullējot mīklu var izrunāties, kļūt tuvākiem.
 Starp citu, kā jau zināms, piparkūku mīkla nav lēta. Ir piedāvājums tiem, kam ne pārāk patīk ļoti cietie un piparotie kraukšķi. Uztaisiet vai nopērciet smilšu mīklu ( tā ir uz pusi lētāka nekā piparkūku mīkla), abas mīklas ņemiet vienādās proporcijās.  Nevajadzētu samīcīt kopā, bet gan tikai savienot izrullētās plāksnītes, iegūsiet vizuāli ļoti skaistu krāsu spēli un vienreizēju garšu.  Izmēģiniet jau šonedēļ. Ticu, ka Jums garšos. Un vēl, ja uz šī cepuma uzber sadrupinātus lazdu riektus vai iespiež pa rieksta pusītei...mmmm, mēli var norīt :)

laika skrējienā ..

ārprāc, kā laiks skrien! Piekritīsiet, ka tikko bija pirmdiena un nu klāt jau piektdienas pēcpusdiena. Apbrīnojami - man ir sajūta, ka laiks skrien ar katru gadu aizvien ātrāk un ātrāk.Daudzi darbi un plāni tā arī šajā nedēļā palika tikai kalendārā ierakstīti - nu nepaspēju es visu, ko esmu iecerējusi. Un laikam jau arī nevajag, vai ne? Viss taču notiek tieši tā, kā tam jānotiek.
Domāju par to, ka jāievieš labāka dienas darbu plānošana....jāmēģina saplānot un pierakstīt arī tos sīkumus, kas šķiet maznozīmīgi, bet , kā ir pierādījies, bieži vien aizņem daudz laika. Piezīmju blociņš jāsadala smalkāk, ne tikai pa pusstundiņai, bet gan pa 15 minūtēm.  Kā teica man viens mīļš cilvēks: ja katru dienu padarīsi mazliet no lielā darba, nepaties ne ilgs laiks, un lielais darbs būs galā. Tas tāpat kā ar malkas krāmēšanu: katru dienu pa grēdiņai - malciņa šķūnītī- siltums istabā un prieks sejā par paveikto.
Un ārā ir tik auksts, nu tik auksts, ka vienā brīdī man likās - ir rudens:) Man šķiet, ka aukstā laikā gribas vairāk gulēt, vairāk ēst un mazāk strādāt...:))
Kādas ir Jūsu domas par laika plānošanu, īpaši, ja esat mīļas māmiņas, sieviņas...tas taču prasa daudz vairāk rūpju, tam piedien daudz lielāki veļas un trauku kalni, vēlme pēc sakoptas vides, mājas ēdiena un visām tām mazajām lietiņām, kas tieši Jūsu ģimenē rada šo īpašo atmosfēru. To, kuru parasti rada Sieviete - ar lielo S! Mēs taču esam tās mīļās, čaklās, jaukās un rūpīgās bitītes, kas ģimeni vieno mīlestībā un dod maigumu visiem saviem tuviniekiem.
Mums jāizdodas plānot savu laiku tā, lai paliek arī sev, savai atpūtai, savam hobijam, savam priekam. Tas ir tik ļoti svarīgi - domāt par sevi! Tātad - rūpīgāk izsvērsim, kas un kurā brīdī darāms, iemācīsimies deleģēt mazos darbiņus saviem bērniem un katru dienu ierakstīsim kalendārā burvju vārdus: mans laiks no ..līdz.. . Atgādināsim visiem, lūgsim izturēties ar sapratni , jo tas ir laiks, kad mēs atjaunojam savus spēkus, piepildāmies ar enerģiju un šādā veidā parādam sev, cik ļoti mīlam un cienam sevi kā personību.

Lai mums izdodas!
Svētītas, mierīgas, mīlestības pilnas brīvdienas:)

Papļāpāsim...

Labdien šajā burvīgajā, saulainajā dienā!

Es ar patiesu prieku stādos Jums priekšā  un ticu, ka mums izdosies jaukas sarunas. Man patīk domāt, daru to vienmēr un visur. Nemāku atslēgt prātu ( kā mums to dažkārt iesaka viedie ļaudis), esmu no domātāju cilts. Tieši tāpēc man vienmēr ir ko teikt. Pamatā manu prātu aizņem domas par dzīvi, sadzīvi, mīlestību tās visdažādākajās izpausmēs, bērniem utt.
Šodien gribu parunāt par attiecībām. Konkrēti par attiecībām jeb par attieksmi pret sevi. Kā jau mums visām ir zināms, kāda attieksme pret sevi ir pašai, tādu attieksmi saņemam arī no līdzcilvēkiem, vai ne?
Tieši tāpēc gribu atgādināt, ka sevi ir jāmīl, pie kam - ļoti, ļoti jāmīl. Par sevi ir jārūpējās, ļoti, ļoti.
Varbūt  Tu zini to stāstiņu par lapsu un viņas bērniņiem. Ja nu gadījumā nezini, es izstāstīšu.

Dzīvoja reiz lapsa, viņai bija mazi lapsēni, kurus viņa ļoti mīlēja.  Lapsa un viņas mazie lapsēni jau vairākas dienas nebija neko ēduši. Lapsa devās medībās un viņai izdevās nomedīt zaķi. Tad nu lapsa priecīga skrēja cik spēka pie saviem mazuļiem, lai tos pabarotu. Jautājums ir kāds: vai lapsa pati paēda? Kā Tu domā? Vai viņa tomēr visu medījumu atdeva saviem izsalkušajiem mazuļiem? Bieži vien mēs uzreiz kliedzam: protams, ka bērniem, visu bērniem. Un tad seko jautājums: vai Tev pašai nav jāēd? Cik ilgi Tu izturēsi bez ēdiena? Cik ilgi Tu spēsi rūpēties par saviem mazuļiem, ja būsi izsalkusi? Tieši tāpēc ir šis stāsts par gudro lapsu: viņa apēda gabalu no medījuma un pārējo aiznesa saviem mazajiem lapsēniem. Kāds ir secinājums: lapsa bija paēdusi, tātad spējīga arī turpmāk medīt un rūpēties par mazajiem un arī bērniņi nebija palikuši badā. Kādēļ lapsa no sākuma parūpējās par sevi? Tieši tādēļ, lai arī turpmāk spētu gādāt par saviem lapsēniem, lai arī tupmāk varētu skriet, medīt un barot savus bērnus. Kas būtu, ja viņa izvēlētos visu atdot bērniem? Jā, mazie ļoti labi paēstu, un kas notiktu tālāk? Pēc neilga laika visi nomirtu, jo lapsa vairs nespētu sagādāt pārtiku. Kur ir šīs dzīves pasakas "sāls" ? Mums ir jārūpējās par sevi, lai mēs spētu rūpēties par saviem mīļajiem. Mums vispirms jādomā par sevi, jāatrod savi laimes mirkļi, savi labie brīži, savi labsajūtas momenti....mūsu tuvinieki to jutīs, saredzēs un zinās, ka mēs esam īpašas, mīlestības vērtas, cienīgas.
Mīlēsim sevi!!!

Ko Tu šodien paveici savā  labā? Vai paspēji sevi uzmundrināt, pateikt sev labus vārdus, pasmaidīt sev spogulī, uzslavēt sevi par to, ka Tu esi Tu - vislabākā, visskaistākā, vismīļākā....vis vis vis:)
 Lai mīlestības piepildīta Tev šī diena!